Kad bērzi savu jauno zaļumu nomaina uz briedīgo; kad ozoli lepnā labvēlībā noliec zarus līdz zemei un saka cilvēkam – greznojies ar mani; kad kalmju zobeni maigi šķeļ rīta un vakara gaismu; kad zeme atveras ziedēšanai visur un ar it visu; kad mazās skumjas par to, ka dienas tūdaļ kļūs īsākas, top arvien lielākas – tad ir atnākuši Jāņi. Diži un stalti, kā no debesīm nokāpuši. Dzīvojam! – viņi saka. Par spīti un par prieku – dzīvojam! Lai cik akotains dažkārt ir elpas vilciens. Lai cik smags reizēm ir glāsts, ko patiesībā gribam darīt vieglu. Dzīvojam! Iztaisnojam muguru, aicina Jāņi. Uzliekam galvā vainagu un ejam tālāk. Līgo!